Tas sākās ar vavada bonus, ko ieraudzīju kaut kādā forumā, kamēr vēl sēdēju pie datora un skatījos, kā ārā līst lietus. Tolaik man dzīvē viss bija apgriezies kājām gaisā — darbs, attiecības, pat rīti bija kļuvuši pelēki. Es nebiju azartspēļu cilvēks, nekad nebiju bijis. Bet tajā vakarā es vienkārši gribēju aizmirsties. Jebkas, kas nav mana virtuve ar netīrajiem traukiem un telefona zvaniem, ko es neceļu. Tā nu es atvēru šo lapu, ievadīju vavada bonus un nodomāju: nu, labi, paskatīsimies.



Sākumā tas bija tāds kā tests. Es pat nezināju, ko daru. Klikšķināju šurpu turpu, lasīju noteikumus, kas likās rakstīti ķīniešu valodā. Pirmie divi desmiti eiro aizgāja zibenīgi. Nevis tāpēc, ka es būtu zaudējis lielas summas, nē — vienkārši nejēdzīgi, bez sajūtas, ka kaut kas notiek. Tāda kā tukša klikšķēšana. Un tomēr kaut kas tur bija. Tā sajūta, ka vismaz uz piecām minūtēm es nedomāju par to, cik ļoti man apnicis būt es. Tas bija kā ieslēgt televizoru, tikai ar krāsainākām gaismām.



Nākamajā vakarā es atgriezos. Šoreiz ar mērķi. Es izlasīju, kā strādā vavada bonus, cik lielas likmes jāveic, kādi ir nosacījumi. Un tad es sāku spēlēt ar galvu. Nevis cerot uz miljonu, bet vienkārši — lai būtu aizņemts. Jo tad, kad es spēlēju, es neesmu tas cilvēks, kuram zvana bijušais un kura māte jautā, kad beidzot atradīšu normālu darbu. Es esmu kāds, kas vienkārši sēž un gaida, kas notiks. Un tas “kas notiks” ir svarīgi. Tas ir kā mazs azarts, kas aizpilda tukšumu.



Trešajā vakarā es jau biju iedziļinājies. Es sāku pamanīt modeļus, kuros citi neredz neko. Es sāku just, ka vavada bonus nav tikai bonuss — tā ir durvis. Un, godīgi sakot, es tajās durvīs iegāju ar kājām. Es nepārspīlēju ar likmēm, bet es sāku spēlēt prātīgāk. Un tad, pēkšņi, es uzvarēju. Nevis milzīgu summu, bet pietiekami, lai es pirmo reizi mēnešos pasmaidītu pie datora. Tas bija smieklīgi — es sēdēju savā četrdesmit kvadrātmetru dzīvoklī, pelēkā treniņtērpā, un smējos viens pats. Un tas bija labi. Tas bija tik labi, ka es to atceros vēl tagad.



Bet es negribu, lai tas izklausās pēc pasakas. Jo tas nebija. Bija arī vakari, kad es zaudēju. Kad es ieskaitīju divdesmit eiro un tie pazuda trīs minūtēs. Kad es domāju: nu ko, atkal esmu muļķis. Un tomēr es atgriezos. Nevis tāpēc, ka es būtu azartisks. Nē. Tāpēc, ka tur, tajā lapā, es jutos kā citā pasaulē. Tur nav jārunā par jūtām. Tur nav jāskaidro, kāpēc es šodien nevaru piecelties no gultas. Tur ir tikai skaitļi, krāsas un klikšķi. Un tas ir atvieglojums. Vismaz uz brīdi.



Es sāku pamanīt, ka vavada bonus ir kā tāds mazs draugs, kas vienmēr gaida. Ne kas tāds, kas prasa no tevis atbildību. Vienkārši gaida. Un tas ir tas, ko es tajā laikā meklēju. Kāds, kas neprasa, lai es būtu labs. Kāds, kas vienkārši ļauj man būt. Un tad es sāku saprast, ka bēgšana nav slikta, ja tu zini, no kā bēdz. Es bēgu no sava prāta. No tā, ko tas man stāsta naktīs. Un, ja vavada bonus palīdz man vismaz vienu vakaru pavadīt bez tām domām, tad tas jau ir kaut kas.



Vienu vakaru es nolēmu spēlēt tikai ar minimālo likmi. Tikai tāpēc, lai pagarinātu laiku. Jo jo ilgāk es spēlēju, jo ilgāk es neesmu savā galvā. Un tas bija tas, ko es gribēju. Es negribēju uzvarēt. Es gribēju pazust. Un tajā vakarā es pazudu. Es spēlēju četras stundas. Neko lielu neuzvarēju, bet es arī nezaudēju daudz. Un tas bija ideāli. Jo es vienkārši biju. Tur. Tajā mirklī. Un tas ir vairāk, nekā es biju juties mājās.



Tagad, kad es to rakstu, es saprotu, ka tas izklausās skumji. Varbūt tā arī ir. Bet tas nav stāsts par to, cik slikti ir bēgt. Tas ir stāsts par to, ka dažreiz bēgšana ir vienīgais veids, kā izdzīvot. Un, ja tu to dari ar prātu, ja tu zini, ka tā ir tikai spēle, tad tas ir labi. Es nekad neesmu zaudējis vairāk, nekā varu atļauties. Es nekad neesmu spēlējis, lai atriebtos. Es vienkārši spēlēju, lai būtu. Un tas ir mans lielākais ieguvums. Vavada bonus man iedeva nevis naudu, bet laiku. Laiku, kad es nebiju es. Un dažreiz tas ir viss, ko tu vari lūgt.



Tā nu es sēžu šeit, joprojām tajā pašā virtuvē, bet tagad es zinu, ka, ja lietus sāks līt un es atkal jūtos tukšs, es vienkārši atvēršu lapu, ievadīšu vavada bonus un pazudīšu uz pāris stundām. Un tas ir labi. Jo reizēm, lai atgrieztos, vispirms ir jāpazūd. Un es beidzot esmu iemācījies, ka pazust nav kauns. Kauns ir palikt tur, kur tu vairs neesi.